Māmiņas pieredze: bērnam jāmāca mīlēt ūdeni

 

Māmiņas pieredze: bērnam jāmāca mīlēt ūdeni

Vecāki zina, ka iemācīt bērnu regulāri un pareizi mazgāt rokas nav viegls uzdevums, taču ļoti nepieciešams. Piedāvājam iepazīties ar Madaras Juškas, Drogas Personāla un komunikāciju direktores, Korporatīvās sociālās atbildības vēstneses un, protams, māmiņas pieredzi, kā ģimenē jārunā par roku higiēnu un kā šo ieradumu padarīt par jautru rituālu.

Kā divu bērnu mammai mans pienākums ir maksimāli pasargāt viņus no saslimšanām un palīdzēt mazajiem veidot veiksmīgus ieradumus visai dzīvei. Tāpēc roku mazgāšana mums ir ikdienas sarunas temats.  

Manuprāt, pirmais veiksmes nosacījums ir palīdzēt bērniem iemīlēt ūdeni kā tādu. Tātad – vannošanās, plunčāšanās, peldēšanās, skalināšanās ar nopilējušām pilītēm uz galda, lēkāšana pa peļķēm… Mana pieredze bijusi veiksmīga – prieks, ka dabīgi viņus interesē viss, kas saistīts ar ūdeni, vajag tikai šo interesi virzīt arī roku mazgāšanas virzienā, un bez nosodīšanas nomainīt saslapinātās piedurknes un visas slapjās drēbes.

No mazotnes vannā mums ir daudz rotaļlietu un tur drīkst pavadīt ilgāku laiku,nekā vecākiem ikdienas steigā gribētos. Dažreiz vanna tiek piepildīta arī ar putām, no kurām tad veidojam bārdas, cepures, aitiņas un sniega vīrus… No mazotnes peldamies – dīķīšos un ezeros vasarā, baseinā ziemā. Izaicinājums man ir atļaut šļakstīties pa peļķēm (tomēr žēl to nosmērēto drēbju) vai spert un sist uzsalušo ledu, ja redzu, ka ir risks pieliet zābakus, kaut arī šādas blēņas palīdz sajust saikni ar ūdeni.

Pati roku mazgāšana jau arī ir spēle ar ūdeni. Mūsu mājās ziepes ir izklaide. Ik pa brīdim mainām to izskatu – ziepju putas pudelītē vai šķidrās ziepes, vai dažādi ziepju gabaliņi (bērniem patīk no komandējumu un ceļojumu viesnīcām atvestās mazās ziepītes, dažādās formās un smaržās). Bieži spēlei tiek pievienota kāda krūzīte, ar ko “menedžēt” sakultās putas, tajā tad var uzvārīt putu zupu, palīgā tiek ņemts vannas sūklis utt. Lai rotaļāšanos uzsāktu vieglāk, mazākajam bērnam pie izlietnes stāv kāpslis, lai var ērti atvērt krānu, visi rotaļu rekvizīti ērti pieejami zem izlietnes.

Šādi rotaļājoties, protams, paiet daudz laika, kas prasa pacietību, ja uz galda gaida siltas vakariņas, tomēr uzskatu, ka bērnam jāļauj spēlēties ar ūdeni, ja viņš to vēlas. Tāpat jāļauj “palīdzēt” – trīsgadīgā meitiņa piesakās izmazgāt zeķes vai kādu neplīstoša materiāla krūzīti, vai ar vannas sūkli izberzt (lasīt – izputot) izlietni. Jā, šīs nodarbes cena būs slapja vannas istabas grīda un slapja (pārģērbjama) meita, tomēr ceru, ka nākotnē meitiņa, tāpat kā sešgadīgais dēls, no roku mazgāšanas nevairīsies.

Man vēl noderētu principiāla pieeja, kurās reizēs rokas jāmazgā obligāti bez izņēmumiem. Ar šo man iet grūti, jo regulāri pati aizmirstu, tādejādi liedzu bērniem iespēju izveidot refleksu, ka rokas tiek mazgātas VIENMĒR pēc atgriešanās no bērnu dārza vai pirms katras ēšanas.

Vienā lietā gan esmu principiāla – ja esmu pateikusi, ka rokas jāmazgā, tas obligāti jāizdara, un obligāti – ar ziepēm. Ne reizi vien pēc pārbaudes esmu sūtījusi bērnus atpakaļ pie izlietnes pirms sēšanās pie galda. Mans tests saucas – “Es pasmaržošu”. Balva ir māmiņas prieks un lepnums, kad pie deguna stiepjas četras mazas rociņas – pēc noslaucīšanas joprojām pa pusei mitras līdz delnām un viegli smaržojošas pēc ziepēm.



Drogas korporatīvās sociālās atbildības projekts Drogas