Roku mazgāšana vienmēr ir bijusi ne tikai reliģiska un kultūras iezīme, bet arī viens no galvenajiem personīgās higiēnas stūrakmeņiem. Roku higiēnas un veselības savstarpējai saistībai rūpīga uzmanība tika pievērsta un pierakstīta salīdzinoši nesen – „tikai” divus gadsimtus atpakaļ.
Par roku higiēnas „tēvu” tiek uzskatīts ungāru ārsts Ignaz Semmelveis (Ignaz Semmelweis). Viņš 1846.gadā veica pētījumu, kurā salīdzināja sieviešu mirstību dzemdību laikā slimnīcā, medicīnas personāla aprūpes lokā, un vecmātes aprūpē. Uz medicīnas personāla rokām tika atklātas šūnas, kuras paliek pēc citu slimnieku apmeklēšanas un pēc tam tiek pārnestas uz dzemdību zāli – grūtniecēm tas var būt nāvējoši.
Rezultātā, ungāru ārsts aizsāka noteikumu par obligātu roku mazgāšanu pirms un pēc pacienta apskates, kas arī veicināja mirstības rādītāju strauju samazināšanos. Tomēr, tāpat kā pašlaik, jebkuram jaunumam atrodas kritiķi un arī šeit tādu bija ne mazums. Vairāki ārsti pretojās I.Semmelveisa teorijai, norādot, ka ūdens, ar kuru tiek mazgātas rokas, ir lielāks infekciju pārnēsātājs.
Līdz pat 1980.gadam roku mazgāšanas kultūrai un nepieciešamībai netika pievērsta pastiprināta uzmanība, izņemot skaļos ungāru ārsta paziņojumus. Taču tikai līdz mirklim, kad veselības nozares asociācija Amerikā nāca klajā ar paziņojumu, ka roku higiēna ir viens no galvenajiem veidiem, lai veiksmīgi atbrīvotos no infekcijām un nevairotu baktērijas. Pēc šī paziņojuma tika izveidotas pamatnostādnes tam, kā pareizi jāmazgā rokas un kādus soļus jāievēro roku higiēnā.
Pēdējos gados roku higiēna ar ziepēm vai cita veida mazgāšanas līdzekļiem jau kļuvusi par pašsaprotamu ieradumu, kas tādā veidā ļauj izvairīties no saslimšanām un baktērijām.
Avoti:
https://globalhandwashing.org/
http://handwashingforlife.com/
